Prasme izturēt. Zaltes svin 30
Septembrī 30 gadu jubileju svinēja viens no LaTS tīkla vecākajiem uzņēmumiem – SIA Zaltes. Svētku reizē uz sarunu aicinājām nu jau vesela veikalu pulka īpašnieci Ilzi Bergu. Viņa stāsta:
“Jā, sākām mēs pavisam citos laikos – trakajos deviņdesmitajos –, un pats sākums bija 1992. gada 2. septembrī dibinātais Valtera Berga individuālais uzņēmums. Toreiz citādi bija pilnīgi viss, piemēram, Valmierā bija tikai viens privāts veikals, un tas pats rūpniecības, ne pārtikas preču. Tā nu mēs Valmierā bijām pirmie privātie pārtikas tirgotāji ar pavisam mazītiņu, nepilnus 20 kvadrātmetrus lielu veikaliņu. Arī pati tirgošanās bija citāda. Lai gan mums piederēja zemnieku saimniecība ar 12 hektāriem zemes, savu lauksaimniecības produkciju paši savā veikalā tirgot nedrīkstējām. Sākām tirgot Smiltenes rūpkombināta desas un žāvējumus, maizīti pārdošanai vedām no Blomes. Kad gribējām Laimas konfektes tirgošanai – nebija jau tā, ka vari vienkārši pasūtīt un atvedīs! Nē, paši devāmies uz fabriku. Turklāt, lai tas pasūtījums izdotos, pretī bija jāved kaut kas no savas puses – Valmieras gaļas kombināta. Kā tagad teiktu – jādod kukulis! Bet mēs pie Laimas produkcijas tirgošanas tomēr tikām.
Pirmajā veikala pastāvēšanas gadā vispār ļoti daudz laika pagāja, braukājot apkārt, meklējot, ko varētu dabūt tirgošanai, par to visu bija krietni jācīnās. Tikai nākamajā, 1993. gadā, cits pēc cita sāka rasties dažādi veikali. Tomēr preču iegūšana joprojām bija liels izaicinājums. Piemēram, tai laikā bija populārs Maskavas ielas tirgus Rīgā, kur pārdeva visu pēc kārtas – arī cigaretes, Royal spirtu, kas toreiz bija atļauts. Noteikumi preču iegādei bija tādi neskaidri, pavadzīmes rakstījām kā mācējām. Vienlaikus zēla un plauka bandītisms – kādam pa tīro izzaga mašīnu, kādam sašāva riepas… Patiešām bija bailīgi. Un tad jau arī rekets bija klāt arī Valmieras rajonā. Kā nu kuram tur gāja…
Pirmos 12 gadus strādājām ar vīru divatā vienā veikaliņā bez brīvdienām. Preces uz veikalu atvedām, bet mājās no tā neko – viss tikai tirgošanai, jo nauda vajadzīga lai nopirktu nākamās preces. Kad nāca naudas maiņa no rubļiem uz repšiem, pazaudējām gandrīz visu iekrāto, tomēr kaut kā izdzīvojām. Pa šiem gadiem esmu sapratusi: ja savu lietu sāk tādi kā mēs – bez līdzekļiem – un grib to darīt godīgi, tad pirmais noteikums – nopelnīto naudu tērēt nedrīkst. Neizņēmām pat nopelnīto minimālo algu – visu likām attīstībā. Tas laiks prasīja iemācīties pašiem darīt daudz ko – gan man, gan vīram, kuram nācās darīt gan elektriķa, gan santehniķa, gan visus citus remontdarbus.
2004. gadā uzzinājām, ka tiek pārdots veikals Straume. Lai to iegādātos, ņēmām savu pirmo kredītu, pieņēmām pirmos darbiniekus. Drīz sekoja citi jauni piedāvājumi – sākām īrēt veikalu Burtniekos. Tajā laikā Patērētāju biedrība (patērētāji, kā viņus tautā sauca) sāka atteikties no veikaliem un piedāvāt tos pārņemt. Mēs vairākus atpirkām. Tā nu mums bija daudz mazu veikaliņu pa visu Valmieras rajonu – ap 10 struktūrvienībām, 45 darbiniekiem. Bijām krietni izauguši. Taču arī jaunu pārbaudījumu netrūka – lai arī kādu brīdi runāja un solīja, ka likumu būšot mazāk nekā padomju laikā, vienubrīd tie sāka birt kā no pārpilnības raga, un tūlīt arī nāca pārbaudīt un pārbaudīt. Ja kas ne tā – sods un atkal sods.
Nu jau 14 gadu esam LaTS tīklā, un lēmumu tajā iestāties neesmu nožēlojusi nevienu dienu. Jā, bija pirms tam pierasts pašai zināt visu par iepirkumiem un akcijām, taču tīklam ir priekšrocības. Pāris veikalus dažādu valdības lēmumu dēļ gan esam bijuši spiesti aizvērt – pašreiz iedzīvotāju laukos paliek aizvien mazāk. Tie, kas nav izbraukuši no valsts, dzīvo pilsētās. To vajadzībām, kas palikuši laukos, uzturēt tik daudz veikalu kā agrāk vairs nav iespējams. Arī prasības no valsts paaugstinās, ceļas arī cenas elektroenerģijai un visam pārējam… Veikals taču bez elektrības strādāt nevar, un nav jau runa par apgaismojumu vien – ir aukstumvitrīnas un kas tik vēl ne. Domāju, daudzi veikali būs spiesti pārtraukt tirdzniecību, ja tas tā ies uz priekšu, savukārt, kur pensionārs laukos maizīti nopirks, tas nevienu neinteresē…
Daudzviet veikaliem jāsamazina darba laiks, darbinieku skaits… Maziem veikaliņiem katrs tāds no valsts puses nācis neapdomīgs lēmums var draudēt ar izputēšanu. Piemēram, tiek izdomāts, ka visos veikalos vajag videonovērošanas iekārtas, ja netiks uzstādītas, tad sods būs tāds un šitāds. Pēc laika tiek paziņots, ka nē, tomēr obligāti neesot, bet pa to laiku jau iztērēts četrciparu skaitlis katra veikala aprīkošanai! Tas pats ir bijis ar kases sistēmu prasībām. Un tagad viena no pēdējām lietām – depozīta taras pieņemšana… Mums ir diezgan daudz veikalu, kuriem atbilstoši kvadratūrai ir noteikts, ka depozīta tara jāpieņem. Ja neņemsiet, sods nu jau gandrīz ar pieciem cipariem! Toties par to, ko šī sistēma nozīmē tirgotājam, padomāts īsti nav, jo, ņemot preci no ražotāja, tirgotājam visa tā depozīta nauda ir jāsamaksā, bet preci pārdot izdosies labi ja mēneša divu laikā. Tātad no kaut kurienes vajadzīga papildu nauda! Pa to laiku cilvēki nes kādu daļu depozīta taras atpakaļ, nodot – un tirgotājam atkal vajadzīga papildu nauda, ko samaksāt! Jo pēc tukšās taras savācēji pakaļ brauc tikai tad, kad iekrājies krietns daudzums, un nauda tiek atmaksāta vēl pēc tam…
Nemaz nerunājot par to, ka jau sen bija jāsamazina PVN, bet valdības vīri saka: “Tirgotāji to iebāzīs sev kabatā!” Es teikšu tā – var jau būt, ka kāds atsevišķs arī iebāzīs tai kabatā, bet jūs savukārt nebāziet mūs visus vienā maisā! Labāk būtu aizbraukuši pie poļiem pamācīties, kā tās lietas ar PVN strādā!
Jau tagad daudziem tirgotājiem iet grūti un ies vēl grūtāk… Pastāvīga cīņa, rēķināšana… Esmu priecīga, ka mums 30 gadus ir izdevies noturēties šajā sfērā, bet krietnai daļai tas nav izdevies – redzu visapkārt daudzus, ļoti daudzus, kas ir nobankrotējuši. Tāpēc LaTS tirgotājiem un tīkla vadībai novēlēšu – lai ir spēks ar visiem cīnīties! Lai mums visiem veicas, un atceramies, ka tauta un zeme stāv uz vietas. Politiķi ir tie, kas nāk un iet, un tāpēc ne vienmēr tiem vajag akli klausīt.”
Sveicam Ilzi Bergu un visu SIA Zaltes kolektīvu!
