Versija drukāšanai

Trešdien, 25. novembrī, Iecavā, Tirgus ielā 6, durvis pircējiem vēra jaunais SIA «Bonss» pārtikas veikals, kurš iekļāvies Latvijas tirgotāju savienības veikalu tīklā «LaTS».

Kopumā divstāvu ēka ir 500 kvadrātmetrus plaša: 1. stāvā bez tirdzniecības zāles ir arī noliktava un darba telpas, bet 2. stāvā birojs, dzīvojamās telpas un vēl viena 160 kvadrātmetrus plaša tirdzniecības zāle, kuru plānots iznomāt kādam citam komersantam.

Uzņēmums savas pastāvēšanas laikā izaudzis no pusotra metra plata galda Iecavas tirgū 1993. gadā līdz 160 kvadrātmetru plašai tirdzniecībai zālei pašlaik. Sākumā tirgojuši šokolādi, kafiju, limonādi un citas pārtikas preces, kuras, atveroties robežām uz Eiropu, beidzot varēja ievest arī pie mums, atceras SIA «Bonss» vadītājs Normunds Dubkevičs. «Tirgojās visi, kam tik bija tāda iespēja un nebija slinkums. Mums pretī pirmais savu kiosku atvēra Modris Zakarītis, un tas bija kaut kas, jo tolaik jau tādu lielveikalu nebija. Tad uzbūvēja tirgus paviljonu, pārvācāmies tur un vismaz bijām zem jumta. Paplašinājās sortiments, klāt nāca dažādi augļi. Būtībā visi tirgoja vienu un to pašu, un konkurence bija milzīga. Tad Liepiņi uzbūvēja savu kiosku, tiem laikiem tas bija šiki, un mēs nevarējām atpalikt. Lai varētu konkurēt, bija jāmeklē risinājums, tādēļ viņu kioska galā piebūvējām savu. Vēlāk gan sapratām, ka vieta nav pārāk izdevīga, esam pavisam aiz stūra. Tad ar tirgus administrāciju sarunājām vietu tirgum pa vidu un 1997. gadā uzbūvējām savu līdzšinējo kiosku. Tas bija divreiz lielāks par iepriekšējo, tirgus vidū, tādēļ kādu brīdi izbaudījām ziedu laikus. Bet tas nebija ilgi, jo Iecavā ar vērienu ienāca «Saulīte» (tagad «Maxima»). Daudzi pat nesagaidīja veikala atvēršanos un savas tirgotavas aizvēra, jo saprata, ka nespēs konkurēt. Mēs centāmies noturēties ar atšķirīgu produkciju. Jau tolaik man bija iecere uzbūvēt jaunu veikalu, bet «Saulītes» atvēršana nobiedēja. Atvērām viesu namu «Kloniņš», taču pēc kāda laika es sapratu, ka tas īsti nav mans bizness. Šogad pēc Covid-19 pirmā viļņa viesu namu slēdzām. Sapratām arī to, ka, atverot veikalu, būsim visi te iekšā darbos un viesu namam neatliks laika.»

«Kloniņam» pielikts punkts

«Varbūt citādi būtu, ja paši dzīvotu atsevišķi no viesu nama,» vīra teikto papildina Gunita. «Nav viegli, ja tavā mājā, kur esi visu apčubinājis, iebrauc bars, pāriet visam pāri un saplūc pirtsslotas pie bērziņa, kuru esi laistījis un lolojis.» Citviet ierastāka esot prakse, kad viesu nams ir atsevišķi no mājvietas un to apkārtne ir diezgan skopa. Tā kā ģimenei tīkams ir dabas tuvums, tad vairākus gadus realizējuši kādu jaunu apstādījumu projektu. Bet viesi iebrauc, aizbrauc un par to, ka kaut kas nolūzt, nesatraucas, bet saimniekiem kreņķis.

«Sākumā šķita, kas tad tur - ielaid viesus, saņem naudu, satīri un viss kārtībā, bet realitāte ir pavisam cita,» secina Normunds. «Daudz nervu tur atstāts, pašiem gulēšana nekāda, tikai vaktēšana. Sākumā ņēmām visus, pēc tam atteicāmies no jauniešu kompānijām, palika tie, kam virs 30 un kāzas. Reiz gan trīsdesmitgadnieki uzvedās vēl sliktāk nekā tie, kam 18. Tu čubini, lai būtu skaisti un ērti, ieliec tajā savu dvēseli, bet tad kāds tam vienkārši uzkakā virsū. Sapratām, ka mums tas nav vajadzīgs, un, paldies dievam, tagad esam no tā tikuši vaļā. Tagad ar jauno veikalu esam citās auzās iekšā, bet cerams, ka būs tā vērts.»

Iekļaujas profesionāļu tīklā

Uzņēmējs stāsta, ka sākotnēji viņu pircējs vairāk bijis tāds tirgus pircējs, kuram patīk, ka viņu apkalpo, parunājas. «Ar gadiem tas sāka izsīkt, mainās paaudzes, jaunie ir izauguši pie lielveikalu ērtībām. Ideja par veikala būvniecību radās jau ap 2008. gadu, bet vēl vairāk aktualizējās, kad parādījās runas par iecerētajām izmaiņām tirgus teritorijā. Arī pēdējās pašvaldību vēlēšanās sarakstu programmās bija ieraksts, ka šī tirgus šanhaja jālikvidē. Tas viss procesu pasteidzināja, sāku meklēt īpašumu, kur uzbūvēt veikalu. Šim īpašumam cena bija pieņemama, bet, kamēr domāju, to nopirka rīdzinieki. Nācās viņus apvārdot. Nedaudz dārgāk, bet īpašumu tomēr izdevās nopirkt. Projektēšanas procesā ēka uz papīra nelikās tik liela, bet, kad ielikām pamatus, šķita - ārprāts, nebiju to tik lielu iedomājies! Lai gan tagad jau rēķinu, ka tirdzniecības zālei vajadzētu vēl kādus 50 kvadrātmetrus un noliktavām tikpat (smejas). Te gan nav vairāk vietas - viss uzbūvēts pa pieļaujamām robežām.»

Sākumā domājuši, ka strādās patstāvīgi, bet tad, aprunājoties ar citiem tirgotājiem, sapratuši, ka sadarbība ar LaTS veikalu tīklu ir abpusēji izdevīga. «Arī pircēju vidū šis zīmols ir arvien populārāks un atpazīstamāks. Mārketings, telpu izkārtojuma plānošana, sadarbība ar piegādātājiem - to visu uzņēmējam palīdz profesionāļu komanda. Mēs individuāli nekad to nepaveiktu. Kad tu no stipri maziņa pārej uz kaut ko lielāku, ir liela nesaprašana, grūti visu aptvert,» stāsta Normunds. «Arī kā privāts uzņēmums mēs nekad nevarētu iepirkt preces par tādu cenu, piedāvāt atlaižu akcijas, kā to var, atrodoties LaTS tīklā,» ieguvumu uzskaitījumu papildina Gunita.

Normunds uzskata, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem citādi pelnīt pašlaik nemaz nav iespējams, varbūt vienīgi izdzīvot. Taču to viņš nemaz negribētu mēģināt. «Bet saimnieki joprojām būsim mēs, varam darīt, kā gribam,» teic Gunita. «Tāpat pašiem jādomā, kā klientus pievilināt, ar ko mēs atšķirsimies no pārējiem.»

Ar ko pievilināt klientus?

«Ideju ir daudz, ir nodibināti kontakti ar piegādātājiem un ražotājiem, kuru produkcijas nav lielveikalos, bet tā ir garšīga un kvalitatīva. Vienīgi pašiem jābrauc pakaļ, un uz atklāšanu visam iecerētajam nav pieticis laika. Bet gan jau laika gaitā sortiments pieaugs. Vienkārši negribas tagad uzreiz piepildīt plauktus, lai tikai būtu,» stāsta veikala saimnieks.  

«Pircējus iepriecināsim ar kvalitatīvu svaigu gaļu no Baldones. Ļoti daudz iecavnieku brauc to pirkt pie ražotāja, viņi zina, par ko es runāju. Tirgosim ģimenes uzņēmuma «Mārupes delikateses» gaļas kūpinājumus - cena nav pati lētākā, toties desās un cīsiņos vismaz ir gaļa, nevis iemalts nez kas. Būs arī jau ierastā, maciņiem draudzīgākā gaļas produkcija no uzņēmumiem «Nākotne», «Forevers», «Dubiki». Piedāvājumā būs Bauskas SIA «Dormers» ražotās barbekjū mērces un garšvielu maisījumi, Iecavas «Rozītes konditorejas» piparkūku mīkla, arī iecavnieku kādreiz tik iecienītie «Drustu» konditorejas izstrādājumi - sākumā tikai smalkmaizītes un pīrādziņi, bet vēlāk, kad tiks piegādāta vitrīna, arī kūkas.» Savukārt Gunita iecerējusi kaut kad nākotnē tirgot arī pašas gatavotus salātus. Tie viņai padodoties ļoti garšīgi.

«Esam parūpējušies par vegāniem domātiem produktiem, būs arī bezglutēna milti un bioloģiskas izcelsmes produkti. Ja būs pieprasījums, tad esam gatavi šīs nišas produktu piedāvājumu arī paplašināt. Ļoti labprāt ņemsim vērā klientu vēlmes un ieteikumus.» Normunds atzīst, ka pašam garšo labas, dabīgas lietas, tāpēc vēlas, lai savā veikalā tās var arī nopirkt, nevis meklēt citur.

Līdz šim uzņēmums nodarbināja četrus cilvēkus, bet līdz ar jaunā veikala atvēršanu to skaits pieaudzis līdz 11: sešas pārdevējas (katrā maiņā pa trim), divi zāles pārziņi, datu apstrādes operatore, Gunita vadīs veikalu, Normunds - uzņēmumu, un stundās, kad cilvēku vairāk, palīgā nāks arī Normunda mamma Mirdza. «Protams, ka ir arī risks, jo nezinām, vai pieprasījums būs tik liels, lai nodarbinātu visus pārdevējus. Taču ceru, ka neviens nebūs jāatlaiž; drīzāk tieksimies uz to, lai darbiniekus vajadzētu vēl klāt,» teic Gunita.

Abi saprot, ka, lai arī veikals ir atvērts, atslābt nav laika. Visu laiku jāmeklē, jāatrod kas jauns un, cik iespējams, pircējiem visi labumi jāpiedāvā. «Kā saka - tas bērns ar sāpēm ir jāpiedzemdē, bet ar to nekas nebeidzas. Vēl būs pamperi jāmaina, sasarkušais dibens jāārstē, vieni pamperi nederēs, būs citi jāmeklē,» Gunita atstāsta kāda kolēģa sacīto.

Gatavošanās veikala atvēršanai bijusi diezgan traka. Daļu produktu ieveduši nedaudz ātrāk, bet ļoti daudz kas ievests pēdējā brīdī: gaļas un piena produkti, maize, augļi - viss, kam ir īss derīguma termiņš. «Kamēr prece nav atvesta, arī datorā neko nevar savadīt un cenas izdrukāt. Un cik vēl informācijas galvā jāpatur. Pēc tam darbi izlīdzināsies, bet tagad to paveikt dažās dienās bija traki,» spriež Dubkeviči.  

Vēlme neapstāties pie sasniegtā

Uz jautājumu, kā ir strādāt kopā ģimenes uzņēmumā, Normunds atsmej, ka Gunita viņu bieži neredzēs, jo viņš braukās riņķī un gādās preces. «Protams, kad esam mājās, nevaram no darba tik vienkārši atslēgties: Vienpadsmitos saku, ka jāiet gulēt, bet divpadsmitos Normunds vēl sēž pie datora un prasa, kurus maisiņus labāk ņemt.»

Normunds gan uzskata, ka kopīga ģimenes iesaiste uzņēmuma darbībā ir labākais, ko var vēlēties: «Nav neziņas par situāciju uzņēmuma iekšienē, paši par visu atbildam, un vēl jau arī tas, ka nekad neviens neizdarīs labāk, kā tu pats.» «Ar laiku ceram mūsu biznesā iesaistīt arī bērnus - desmitgadīgo Melisu un astoņus gadus veco Maratu. Izskatās, ka īpaši Melisai ir iedzimis tēva un vecāsmātes veikalnieka gēns,» tā Gunita.  

Dubkeviču ģimenes stimuls darbam ir vēlme neapstāties pie sasniegtā. Arī tagad ir jau tiek kalti plāni nākotnei, ar cerību, ka šis nebūs pēdējais projekts. Un vēl ļoti gaida, kad pašvaldība īstenos savu ieceri par pilsētas laukuma izveidi, un līdzās veikalam izveidosies skaists pilsētas centrs.